Sals alkst tevi noglāstīt,
Kaut nedaudz mīļuma izrādīt.
Ir viņa laiks un tas būs īss,
Viņš vēlas sevi parādīt.
Vai vēl kāds kokus izdaiļot tā māk?
Un krakšķināt, kad ezers
aizsalt sāk?

Putniem liek tas pulcēties
Un ar sārtām pīlādžogām mieloties.
Kad rīts ir jauns un kristāltīrs,
Tavi pleci nezināmā dejā trīc.
Lai acis izkūst leduspuķu līksmē,
Un elpas dūmi gaisā patiesību zīmē.

/Mārtiņš Millers/